You are currently viewing Šķiršanās kā Iniciācija

Šķiršanās kā Iniciācija

Vēlos padalīties ar savām pārdomām un atziņām par Šķiršanos, kas radušās, pašam šo procesu piedzīvojot pirms dažiem gadiem. Ja precīzāk – pirms četriem gadiem.

Šķiršanās pārsvarā ir neviennozīmīgs notikums un process. Starp iesaistītajiem vienaldzīgo nav. Ja arī ārēji izskatās, ka ir vienalga, visdrīzāk kaut kur iekšēji tomēr ir kāds notiekošā viedoklis vai skatījums…atbalstošs, nosodošs, vērtējošs, neizprotošs..bet ir.

Vai tā būtu šķiršanās klasiskā izpratnē – kā laulības šķiršana vai arī šķiršanās no vecākiem, no bērniem vai no kādiem citiem tuviem cilvēkiem. Dažreiz kā šķiršanās no Pagātnes Sevis.

Laulība

Visbiežāk runā par laulības šķiršanu.

Lai gan, manuprāt, noderētu vairāk runāt arī par citām šķiršanās formām. Varbūt tad šķirtu laulību būtu mazāk. Lai gan nedomāju, ka “mazāk šķirtu laulību” ir kāds ideālais supermērķis, uz kuru par katru cenu tiekties, nereti aiz ārējās statistikas nepamanot iekšējo procesu dinamiku, kura, manuprāt, ir primāra un būtu pelnījusi iegūt vietu vismaz kādā sabiedrības apziņas nostūrī.

Manas laulības šķiršanās iniciatore bija sieva. Iespējams, ka klasiski – satika un ieskatījās citā vīrietī. Tas tā ļoti vienkāršoti, jo tajā visā ir arī daudz dziļāku iemeslu, kurus šeit grūti aprakstīt.

Un viņas jūtas (šķietami) vienkārši pārslēdzās no manis uz jauno vīrieti. Tur nekas nebija vairs darāms. Tā bija mūsu attiecību dinamika, kura tajā brīdī rullēja tādā virzienā un, tāpat kā mežonīga upe, vairs nebija apstādināma.
No šodienas skatu punkta – neko nepārmetu, pieņemu un saprotu. No tā brīža skatu punkta – bija visādi.

Tas bija sāpīgi. Brīžam ļoti.

Iniciācija

Šķiet, šis ir tas brīdis, kad jāpieskaras jēdzienam “Iniciācija”.

Man pēdējā laikā malās pa galvu šī frāze – Šķiršanās kā Iniciācija. Jo, atskatoties uz savu šķiršanās procesu, tā to raksturo vispiemērotāk.

Nolēmu iegooglēt, vai ir par to tādā rakursā kaut kas ātri atrodams.

“Izmeta”, protams, Viesturu Rudzīti, jo šķiet, ka viņš ir viens no tiem, kas par iniciācijām kā tādām vispār runā. Šo to no Jura Rubeņa, jo arī viņš par to runā. Šis tas vēl, bet nekas pārmērīgi daudz. Ja zina, ko meklē (un meklē tieši atslēgvārdu “iniciācija”), tad ar to varbūt pietiek, bet ne tik daudz, lai garāmejot par to iedomātos.

Par šķiršanās juridiskajiem aspektiem gan biezā slānī! Galvenais, lai papīri kārtībā un manta sadalīta! Nesaku, ka tas nav svarīgi, taču proporcija man likās nelīdzsvarota.

Lai gan varbūt vienkārši mēs tieši vārdu “iniciācija” ne pārāk daudz lietojam. Tam ir kaut kāds tāds ezotēriski reliģiozs piesitiens un tas tipa tā kā tā ļoti nekotējas mūsdienu sabiedrībā kopumā. Kādam liekas pat varbūt kaut kāda ezotēriska māžošanās.

No tā, ko atradu, tajā brīdī visvairāk mani uzrunāja intervija ar Ventu Sīli:
https://jauns.lv/raksts/sievietem/338606-filozofs-un-tetis-vents-silis-berna-piedzimsana-var-izjaukt-gimeni

Šķiet, tā visprecīzāk atspoguļoja daudz ko no manām sajūtām un pārdomām šķiršanās kontekstā.

Tagad, kad šo rakstu, uzdūros ziņai, ka pirms dažiem gadiem Vents ir uzstājies kādā pasākumā ar lekciju “Šķiršanās: krīze vai iniciācija?” (https://maminuklubs.lv/sieviesu-klubs/sieviesu-festivals-tavai-izaugsmei-un-tavam-jaunajam-es-2marta-292738/)

Tātad – Krīze vai Iniciācija? Vai var būt abi? Vai iniciācija ir krīze? Vai krīze ir iniciācija? Kas nosaka, kā ir vairāk – krīzes vai iniciācijas? Vai var būt iniciācija bez krīzes un krīze bez iniciācijas?

Es neesmu padziļināti vai akadēmiski studējis ne krīzes, ne iniciācijas, bet, manuprāt, ir tā – ja pārmaiņās iestrēgst uz ilgu laiku – tad ir krīze, kas nekad nebeidzas. Ja no pārmaiņām izpeld jaunā kvalitātē – tad ir iniciācija.

Tiesa, šķiet, neviens nekur nevar bezgalīgi iestrēgt. Vismaz uz mūžības fona. Bet tā jau ir cita tēma.

Ja šo apskatām cilvēka fiziskā mūža garuma kontekstā, tad iestrēgt kādā krīzē līdz mūža galam laikam nav tik reta parādība. Pārmaiņas traumē un, nespējot ar traumu tikt galā, tā tiek vai nu iekapsulēta, kaut kur zemapziņā noglabāta, vai arī liek noasiņot. Jebkurā gadījumā tas atņem resursus. Kas ne vienmēr ir slikti..reizēm bez resursiem ir drošāk, jo grūtāk ieskriet ar pieri sienā pilnā ātrumā. Kad stūrēšanas iemaņas pilnveidotas, var arī pievērsties resursu atgūšanai.

Citāts no intervijas ar Ventu Sīli: “Jau iepriekš runājām, ka iniciācija nozīmē saskaršanos ar savu bezspēcību – kad tu no sirds centies, bet nekas nesanāk. To ir jāmāk pieņemt.”

Šis bija svarīgs moments arī man. Brīdī, kad esi saņēmies visu savu vīrišķību, cik nu var, tu tāpat NEKO nevari tur darīt un pagriezt laiku vai jebko citu atpakaļ! Sieva iet no tevis prom un viss! NEKO! NEVAR! DARĪT!..lai tā nebūtu. Jebkas, ko tu dari, iztek caur pirkstiem kā smiltis un plūsma turpina plūst kopā ar visu (pagaidām vēl) sievu.

Plūst arī asaru straumes. Manu asaru. Tas ir man samērā neparasti, jo ikdienā es neko tādu nevaru no sevis dabūt ārā. “Īsti veči neraud!!!” utt. nospiedumi ir teju katrā vīrietī.

Un nejēgā sāp. Ego sāp, patmīlība sāp. Sirds sāp. Izrādās, ka Sirds var tik ļoti dziļi un ļoti sāpēt. Iepriekš nebiju piefiksējis, ka tā var būt.

Bija jāļauj daudz kam sevī iekšēji nomirt. Šķiet, ka pavadīju daudzas stundas, klausoties šo skaņdarbu, kas kaut kā ļoti palīdzēja plūst ārā visam, kas gatavs plūst:

Karl Jenkins: The Armed Man: A Mass for Peace – Benedictus

https://youtube.com/watch?v=W_ggAE91YFs

Ja gribas bez vārdiem, tad te 2CELLOS versija:

https://youtube.com/watch?v=f_RjlIPuqyc

Stīgu skaņas vispār ļoti palīdz šādos brīžos. Vismaz man.

Lielā bilde

Jebkuriem notikumiem var uztaisīt “zoom out” un ieraudzīt lielāku bildi. Jo smagāki notikumi, jo tas ir vērtīgāk. Tiesa, jo smagāk, jo tas var arī būt grūtāk..bet tai pat laikā motivācija lielāka.

Ja patīk drāma, tad var netaisīt “zoom out”. Tad var malties procesā un dramatizēt līdz nemaņai. Vainot notiekošajā visus un visu, sevi ieskaitot. Drāma ir salda, atkarību izraisoša. Tiesa, arī ciešanas. Risinājumu īpaši netuvina.

Man vispār ir raksturīgi redzēt to “zoom out” bildi vairāk nekā “zoom in”. Šķiršanās mani vairāk tā kā iemeta pietuvinājuma režīmā. Bet arī attālinājuma līmenis palielinājās un radās visādas jaunas apjausmas.

Piemēram, kādā brīdī es ieraudzīju, ka viss notiekošais ir kaut kas vairāk par mani un sievu kā cilvēkiem. Ka notiekošais ir saistīts ar lielākiem procesiem, arhetipiskiem procesiem, kas risinās starp Sievišķo un Vīrišķo šajā laikā.

Tāpat ieraudzīju, kāda notiekošajam saistība ar lielajiem dzimtu sistēmu procesiem.

Bez tāda skatījuma sanāk vairāk uzkārties fiziskā individuālā līmenī, kurā iesaistītie var meklēt individuālus vairāk vai mazāk racionālus iemeslus notiekošajam..kur es kaut ko ne tā izdarīju, kur es kļūdījos, kā es varēju būt tāds lohs, kā tas otrs tā vispār varēja utt.

Un tajā līmenī nav tāda īsta risinājuma, izejas..jā, var atrast visādus punktus pagātnē, kur varēja kaut ko darīt citādāk, labāk, pilnīgāk. Un arī man pa galvu tas mētājās..varbūt nevajadzēja šķirties no skolas laika draudzenes, varbūt vajadzēja grīdu mājās biežāk mazgāt, vajadzēja darīt to un to citādāk. Bet kāda gan tam nozīme Tagad?

Tie ir tādi Prāta mēģinājumi palīdzēt rast skaidrojumu, risinājumu, par ko Prātam liels paldies! Bet prāts vulgaris nevar no tādām krīzēm īsti izvilkt, jo ir limitēts pagātnes pieredzē. Nu gluži kā mākslīgais intelekts.

Jātēmē kaut kur ārpus. Ārpus prāta robežām. Tai pat laikā, neatmetot prātu. Tas ir superīgs instruments, ja tam netiek uzkrāmēts darīt to, kam tas nemaz nav ticis paredzēts.

Nu, mums te cilvēcei ir globāli kaut kāda laža ar to notikusi. Lai gan noteikti ir skatu punkts, kur tā nemaz nav nekāda laža!

Kas palīdzēja

Bet man izdevās to visu pieņemt un nesabrukt! Nu, nebija jau diži lielas izvēles.

Man palīdzēja mana iepriekšējās Lielās Iniciācijas pieredze. Tas ir atsevišķs teju neizstāstāms stāsts. Taču tā lika līdz kaulam izjust un iegravēt kaut kur Ļoti Dziļi, ka no jebkuriem sūdiem ir izeja. Pat šķietami visdziļākajiem. Un ka ne viss ir tā un tik slikti kā izskatās. Un ka bieži vien Ļaušanās Procesam dod daudz lielāku efektu kā sparīga ķepurošanās. Lai gan reizēm ir tieši jāķepurojas. Reizēm nē. Var uztrenēt spēju sajust, kas kurā brīdī nepieciešams.

Ka vienkārši Jādodas un Jāiet tam cauri. Brīžam iet nav iespējams. Tad var gulēt cauri vai vismaz būt un ļaut sev būt cauri. Ja nevar BŪT risinājuma virzienā, tad Vienkārši Būt!
BŪT var vienmēr! Nav citas izejas. Nevar NEBŪT! Tas ir fundaments visam! Viss cits var pazust vienā mirklī, bet BŪT nevar pazust!

Šis vairāk no pirmās iniciācijas pieredzes, bet arī no šķiršanās procesa – bet kādā brīdī jau pēc iekšējās milzu drāmas es apjautu, cik patiesībā saudzīgs bija viss process. Ka sāpēja tieši tik daudz, cik nepieciešams un ne mikronu vairāk. Ka visu to caurvija ļoti mīloša Klātbūtne un process tika ar lielu rūpību pārvaldīts un vadīts. Ko gan ne vienmēr bija viegli sajust.

Kāds to sauc par Dievu, kāds par Augstāko Es, kāds par Lielo, Patieso Es.

Ne tik svarīgi, kā to sauc. Bet ir noderīgi ko tādu sajust. Tas ļauj procesam vairāk uzticēties un paļauties. Ka viss nepatīkamais ir vairāk ceļš Ārā no jau esošā nepatīkamā nekā nolaišanās jaunās nepatikšanās. Tā draza Jau Ir. Ja grib, lai drazas nav, tad kā minimums tai jāpieskaras, jāapzinās un jāpalaiž vaļā. Ja var. Reizēm grūti.

Man palīdzēja arī draugi, tā brīža domu un ceļa biedri! Cilvēcīgs atbalsts no ārpuses ir svarīgs! Bez tā ir grūtāk. Jo var iekšēji tā nēsāt, ka nezini, kur likties. Tad ir labi, ja kāds pieskata, pa-ir blakus.

Ideāli, ja atbalstošie kaut vai attāli saprot procesu, kam nākas iet cauri. Piemēram, paši ir šķīrušies vai saprot kaut ko no psiholoģijas, iekšējām dinamikām un tamlīdzīgām lietām.

Paldies tiem viedajiem cilvēkiem, kas bija blakus, atbalstīja un uzklausīja manus reizēm nesakarīgos tekstus (čatus), kas brīžam bira kā no pārpilnības raga..bija sakrājies un tam bija jānāk jebkādā formā ārā.

Šķiet, bija krājies gadsimtiem.

Dzimta

Man ir tuvs sistēmiskais skatījums. Helingers/izkārtojumi/izvietojumi/sakārtojumi un tas viss uz to pusi. Laikā, kad notika šķiršanās, tieši ar šo samērā intensīvi nodarbojos. Vislielāko atbalstu guvu no draugiem, ar kuriem kopā strādāju ar dzimtas dinamikām. Tas palīdz daudz ko labāk saprast..piemēram, kāpēc notiek šķiršanās..kāpēc tik ļoti sāp..ne vienmēr to var novērst, lai gan var gadīties arī tā. Bet reizēm tas prasa kādu drosmes devu – ieraudzīt, kas lācītim vēderā. Ja lācītim vēders nesāp un viss ir labi, tad var tur arī neskatīties. Un visiem varbūt nav jāskatās..tāpat, kā ne visiem ir jāpārzina māju būvniecības tehnoloģijas. Bet ja lācītis laiku pa laikam rūc un burkšķ, ka vēders sāp un tas kā nepāriet tā nepāriet, tad ir vērts ieskatīties. Varbūt vēderā aizmirstas operāciju šķēres pāris paaudzes atpakaļ spiež. Tēlaini izskatoties, protams. Bet pagātnes notikumi mūs ietekmē daudz vairāk kā varētu pirmajā brīdī padomāt.

Laulība ir divu dzimtu satikšanās. Tur bez dzimtu sistēmiskā materiāla aktivizēšanās nekādi neiztikt. Kādam tas notiek intensīvi, kādam mazāk..viss individuāli. Un kādu tāds skatījums nemaz neuzrunā. Arī tā var būt. Tas ir ok. Katrs ir tur, kur viņš ir, un tāds, kāds viņš ir. Un tā ir šobrīd vispiemērotāk.

Un reizēm tie dzimtu materiāli ir tādi nelāgi. Visādi stereotipi, priekšstati par to, kā vajag, kā ir pareizi, kā dzīvot labāk utt.

Kas kādā brīdī ir bijis pilnīgi ok! Lai izdzīvotu. Tad. Bet tam ir tendence uzkrāties arī līdz tādam brīdim, kad tas vairs neder. Varbūt kādreiz bija jābēg no mamutiem, tagad vairs nav. Bet lamatas Milzu Lempim joprojām mēdzam likt..ja nu pēc miljons gadiem atkal parādās tomēr.

Man bija sajūta, ka mana šķiršanās atbrīvoja to materiālu, kas sevi jau bija izsmēlis. To, kas spieda dzimtu un tās pārstāvjus. Kā nu kuru..kādu vairāk, kādu mazāk. Mēs tos mezglus, kas sistēmā sametušies, savilkām veeeeel ciešāk..tā, ka līdz kaulam sajutām, ka tas ir mezgls nevis rotājums. Tā, ka spiež nost nevis palīdz. Un tad, kad kaut kas ir savilkts līdz nemaņai, kādā brīdī ieslēdzas kādi ārkārtas mehānismi, kas to atbrīvo teju piespiedu kārtā. Šķiet, tā mēdz notikt arī fizioloģiski, piemēram, ar muskuļiem..sasprindzināt saspringumu vēl vairāk tā, lai ķermenis dod signālu saspringumam atlaisties…nez, es to tā tagad izdomāju vai tā reāli arī ir..nezinu, bet man patīk salīdzinājums.

Vai neveiksme?

Man šķiet, ka katrai “neveiksmei” ir kāds virsuzdevums. Kad dzirdu jautājumu “kāds ir ilgstošu attiecību noslēpums?”, man rodas daži citi jautājumi. Piemēram, cik ilgi tas ir – ilgstoši? Kāpēc “ilgstoši” ir labāk nekā “neilgstoši”?
Kādam ilgstoši ir 50 gadi. Kādam citam pusgads jau ir ilgstoši. Vai attiecībās pavadītajam kalendārajam laikam ir tā vislielākā nozīme? Droši vien arī – kā kuram. Jautājums, kas katram pašam sev (un varbūt attiecību partnerim arī) jāuzdod – vai man/mums tas der?

Atceros vienu no vissāpīgākajiem punktiem, kad tieši vakarā bija iespēja aiziet uz izkārtojumu nodarbību. Un uzlikām paskatīties visu to, kas notiek. Kādā brīdī izskanēja aptuveni tāda frāze – Visums tev nevar kaut ko iedot, kamēr tu esi tur, kur tu esi!

Tobrīd tas bija tāds vājš mierinājums..atdod man sievu, nevajag man neko citu!!!

Bet laika gaitā sapratu, ka tā jau vien arī bija. Kaut kas pie manis nevarēja atnākt, kaut ko es nespēju ielaist un saņemt, arī realizēt un izpaust, kamēr biju attiecībās, kuras patiesībā pats tā līdz galam nemaz nevēlos. Tur tas musturs ar to, ko vēlos un ko nevēlos, bija tāds piņķerīgs, bet bija arī tāds aspekts – es tā līdz galam arī šīs attiecības nemaz nevēlos! Bet ir dažādi iekšēji un ārēji apstākļi, kas tomēr liek gribēt. Bija lomka tāda diezgan spēcīga šajā sakarā.

Kā ir vīrietim?

Vēl tīri no vīrieša skatupunkta – kas ir šķiršanās no sievas? Katrā vīrietī kaut kur dziļāk vai seklāk dzīvo Mamma. Nezinu, vai ir iespējams no Mammas atdalīties par visiem 100%. Varbūt ir. Bet kurš gan var izmērīt, vai ir jau visi 100% sasniegti? Vienmēr no pagraba var pieklauvēt vēl kāda sen noglabāta sāpīte un bailīte. Jo vairāk aug meistarība darbā ar savu ēnu materiālu, jo sāpītes un bailītes ir mazāk intensīvas. Jo vajag daudz mazāk, lai to pamanītu un ar to kaut ko darītu. Bet kaut kādā formā kaut kas vienmēr uzpeld. Kādā brīdī tās jau pat vairs nav sāpītes un bailītes, bet vairāk kā tāda negluduma sajuta, pumpiņa.

Tātad – Vīrietis, Mamma un Šķiršanās.

Man šķiet, ka jebkura laulības šķiršana vairāk vai mazāk tā vai citādi trāpa šim aspektam.

Negribas jau mums kā vīriešiem atzīt, ka neesam no mammas pilnībā atdalījušies. Uzkačājam mačo bicīti un rullējam! Esam baigie veči! Vai tieši otrādi – kaut kur klusiņām stūrītī ieraujamies, lai mūs vispār neviens nepamana un neuzdod stulbus jautājumus.
Sabiedrībā arī nav tā ļoti dzirdēts veselīgs skatījums par šo tēmu..jā, mēdz būt tāda vispārēja apziņa, ka tā vispār mēdz būt, bet tur pārsvarā nāk līdzi tāds kā izsmiekls, pazemojums..kaut kas par pienapuikām un memmesdēliņiem utt. Bet tas baigi nepalīdz šo jautājumu sakārtot.

Ja nu vienīgi kā signāls, ka kaut kas te nav kārtībā, jo kaut kā nav labi kaut kas nezin kas.

Bet tas mēdz būt ĻOTI GRŪTI! Gribēju rakstīt rupjāk, bet pieklājīgais literāts manī uzvarēja.

Laimīgi tie, kuriem ģimenes dinamikā viss ir kārtībā (paceliet roku, kam tā ir…aha..daži ir). Kur var harmoniski augt un veselīgi atdalīties un iet Savā Dzīvē.

Šķiet, ideālā pasaulē no vecākiem būtu jāatdalās vēl pirms laulības. Tad varbūt varētu ieiet laulībā un dibināt ģimeni “ar skaidru prātu”. Bet nu tā pa lielam mums te līdz ideālai pasaulei nedaudz nedavelk, jādzīvo, kā ir un ir labi vismaz apzināties, ka šāda parādība pastāv un kājas dažādām ģimenes nebūšanām visa cita starpā var būt meklējama arī tur.

Kur Tēvs?

Šķiet, ka vismaz mūsu platuma grādos tāda pilnvērtīga atdalīšanās ir retums. Tā atkal ir atsevišķa saruna, ko pāris rindkopās neielikt.

Bet man gribas izcelt vienu svarīgu faktoru – Tēvs. Vai ir bijis Tēvs un kāds viņš ir bijis? Kāds ir bijis viņa iekšējais (un arī ārējais) stāvoklis? Vai Tēvam ir bijis Tēvs? Tēva Tēvam Tēvs?

Šodien nav tālu jāmeklē – pēdējos simts gados pāris kari, kā rezultātā Tēvi ir kļuvuši par retumu. Pāris paaudzes atpakaļ viņu bija maz tīri fiziski, jo viņus samala karā. Tuvāk šodienai viņi vismaz ir vairāk fiziski, bet cik viņi spēj būt klātesoši emocionāli, mentāli un garīgi? Es to domāju bez pārmetumiem. Vairāk par to, cik labi sanāk? Reizēm ļoti gribas būt klātesošam, bet nu nesanāk un viss. Tur nav stāsts par personīgo gribu vien.

Man pašam tas tikai samērā nesen sāk risināties. Atrast sevī to Tēvu stīgu. Tēvu, Vīrieti!

Fiziski to nevar tik ļoti redzēt, bet iekšējai kvalitātei ir milzu nozīme.

Un jo īpaši šajā kontekstā – atdalīšanās no Mammas. Bez Tēva Klātbūtnes (ar lielo burtu) bērns teju vai nemaz nevar atdalīties, nevar pieaugt. Nu tā pa Īstam! Vismaz man tā šobrīd šķiet.

Jā, kad ir jau sasniegts kaut kāds apzinātāks vecums un, ja rodas sajūta, ka kaut kas te nav tīrs, tad ir dažādas tehnikas un paņēmieni, kā to pamazām tomēr izdarīt kaut vai 40 gadu vecumā. Tie paši sistēmiskie sakārtojumi un vēl dažādas terapijas. Un labi, ka tā!

Tad nu lūk – manā šķiršanās gadījumā šis fails ietrigerējās ļoti jaudīgi. Man vispār brīžam šķiet, ka visa mana laulība bija tāds kā sagatavošanās posms, lai ietrigerētu tieši šo failu. Nu, nevar teikt, ka 100%, bet liela daļa.

Jo, ja nebūtu laulības, kurai izjukt, es varbūt tam failam nemaz netiktu klāt.

Viens ir iet uz terapijām, mēģināt kaut ko izstrādāt tur un tas ir superīgi! Rekomendēju!

Bet kaut kādā brīdī tas vairs nav pietiekami “pa īstam”.

Kad terapijā izdodas kaut kā tikt klāt sajūtai, ka tevi pamet, tad tas varbūt ir nepatīkami un sāpīgi, bet tāpat kaut kur foniņā visdrīzāk ir sajūta, ka tas jau tomēr nav pa īstam..es taču te uz terapiju atnācu, neviens mani patiesībā nepamet. Chill!

Un tad tas fails neizstrādājas.

Tas fails bieži var izstrādāties tikai tad, kad tevi pamet pa īstam! Īsta sieviete tevi ņem un pamet, aiziet pie cita! Kad nevar terapeitam pateikt – pag, stop, tagad ir pārāk intensīvi, labāk sesiju pārtrauksim, tiekamies nākamnedēļ. Un tad vēl nākamnedēļ, nākammēnes utt.

Katram droši vien ir savas iekšējās konstrukcijas, katram ar savu garšiņu un smaržiņu.

Man bija šādas.

Nemācēšu teikt, kā ir tad, ja sievu pamet vīrs..varbūt kaut kas par Meitu un Tēti, nezinu.

Un tad tu vēlāk sāc tā domāt..cik ļoti Mamma, no kuras tā arī neesmu atdalījies, kaut kur foniņā, enerģētiski vai kā tamlīdzīgi dzīvoja manā laulībā? Vai es aiz iekšējā Mammas tēla redzēju savu Sievu?

Tur mēdz būt piņķerīgi un arī to mums kā sabiedrībai ne pārāk vispār patīk redzēt un atzīt.

Un atkal – viens ir zināt..es principā tā kā zināju par tādu lietu. Bet ar zināšanu vien bieži ir par īsu. Vajag pa īstam!

Šķiršanās kā tāda reāla piespiedu atdalīšanās no Mammas, beidzot izlīst no mammas/sievas brunčiem. Tā pa īstam, no iekšām. Skan tā “pa mīksto”..bet man šķiet, ka tādā vai citādā formā tā bieži ir realitāte.

Es šīs attiecībās sākumā patiesībā nemaz negribēju tik nopietni..man bija tāda lieta kā vēlme sevi “kārtīgi sakārtot” pirms dibināt ģimeni. Biju jau piedzīvojis to, ko garīgās aprindās mēdz saukt par Atmošanos/Awakening. Tā arī bija tā mana pirmā Lielā Iniciācija, ko iepriekš pieminēju.

Darbs ar sevi bija jau mana ikdiena. Un man bija sajūta, ka nu neeeee, es taču vēl neesmu gatavs dibināt ģimeni! Tik daudz visādu sūdiņu un nepilnību sevī redzu. Kāpēc man kādu citu ar sevi tādu apgrūtināt?!

Lai ir pa Īstam

Bet Dzīvei bija citi plāni.

Pieteicās bērniņš, sākām dzīvot kopā. Un lai arī joprojām bija sajūta, ka vēl taču neesmu gatavs, neesmu pietiekami attīrījies, atbrīvojies un sagatavojies, tomēr fonā bija sajūta, ka lai vai kā – šis ir kaut kas tāds, kam man ir jāiet cauri. Tieši ar šo Sievieti un tieši tagad. Ka nav variantu, nav apkārtceļu.

Un jau pēc šķiršanās nāca tāda atklāsme, ka tieši šī pieredze arī bija veids kā attīrīties, atbrīvoties..pieaugt galu galā! Ka bija vajadzīgs kaut kas, kas ir Pa Īstam! Īsta Sieva, Īsts Bērns, Īsta Ģimene. Kaut kas tāds, ko nevar nosimulēt, sēžot Himalajos un meditējot.

Nebija tā, ka bija viegli. Foniņā visu laiku kaut kas tā kā berzējās, tā kā spieda.

“Bet nu tas jau normāli!”, jūs teiksiet..nu nezinu..varbūt..ja pieņem, ka norma ir tā, kā ir vairākumam, tad varbūt. Ne par to stāsts, ka visam vienmēr jābūt pasakaini un viegli. Bet, ja visu laiku jūt to mazo zirni zem pēļiem, tad kaut kas ar to zirni vai pēļiem jādara.

Tad nu es arī darīju. Darīju tā, kā mācēju, kā sanāca, kā izdevās.

Helingeri un izkārtojumi kļuva par maniem sabiedrotajiem uz vairākiem gadiem. Tā bija vienīgā metode, kas man derēja un kas mani uzrunāja.

Un kaut kādā brīdī pēc vairākiem gadiem notika tas Puffff – tas traumatiskais materiāls, kas mūs bija savedis kopā, bija gatavs atbrīvoties kā tāds pūpēdis. Tas sākās pēkšņi un (it kā) negaidīti, un nebija apstādināms.

Principā es visu to iekšējo darbu ar sevi un dzimtas sistēmu darīju ar domu, lai man un esošajai ģimenei ir labi. Un man bija sasodīti grūti un sāpīgi pieņemt faktu, ka esošajai ģimenei nevar būt pa īstam labi, saglabājot esošo konfigurāciju.

Tā bija tāda ļoti dziļa sāpīte, kuru es ne par ko negribēju aiztikt..tikai ne ģimenes izjukšanu, tikai ne to, visu taču var saglābt, uzlabot, salabot. Tikai ne izjukšanu!

Un varbūt tieši šī izmisīgā “tikai ne to” dēļ Dzīvei nācās “tieši to” arī realizēt dzīvē.

Jo citādāk nebūtu iespējas apjaust, piemēram, ka tas nav pasaules gals!

Dzīve bailēs no Tā ir lielāks gals nekā tas, ka Tas notiek. Drošāk..jā..bet dzīvības tajā ir mazāk.

Kāpēc vispār Kopā?

Cilvēki mēdz satikties uz rezonējošu traumu pamata. Un tas ir ok. Kaut kā jau tām traumām jātiek klāt.

Bet šķiršanās kontekstā – ko tad darīt, kad kopā savedušās traumas ir (ideālā gadījumā) izdziedinātas? Vai ne tik ideālā gadījumā – kad viens otram tās traumas bez risinājuma ir tik ļoti saspaidījuši, ka nevar vairs izturēt?!

Pirmajā gadījumā – vai turpināt būt kopā, lai arī sākotnējais kopējais punkts vairs dabā nepastāv? Te laikam ir pa lielam divi varianti – ja kopā saveda tikai trauma, tad nekas kopā vairs netur. Ja tomēr tur bija kaut kas vairāk, tad ir iespēja turpināt, bet nu jau bez tās traumas.

Bet nu tas tā vienkāršoti..realitātē tie musturi mēdz būt daudz sarežģītāki.

Ja tomēr šķirties, tad ir svarīgi Labi Šķirties. Ekoloģiski, harmoniski. Ideāli, ja ar savstarpēju pateicību par kopā piedzīvoto, vienam otru atlaižot bez aizvainojumiem un naida. Procesā jāskatās, kādi ragi un nagi katram lien ārā un ar tiem kaut kas jādara.

Tā, lai kara šķembas un neuzsprāgušās bumbas nepaliek mētājoties apkārt, gaidot nākamās paaudzes. Visdrīzāk jau vistuvākās paaudzes – bērnus.

Bet kā tad Bērni?!

Ak jā – Bērni! Un kā tad bērni! Bērniem taču vajag ģimeni!

Jā, mums ir divi bērni. Un arī tas pievienoja savu svaru “tikai ne to” kausiņā. Tikai ne ģimenes izjukšanu, jo bērni taču!

Jā, bērniem vajag ģimeni. Bet kas ir ģimene?

Kopā dzīvojoši sieviete un vīrietis automātiski uzreiz nenozīmē, ka tā ir ģimene, kādu bērniem vajag. Nē nu, skaidrs, ka tā visdrīzāk ir labāk nekā dzīvot bērnunamā un savus vecākus vispār nezināt. Bet ne par tāda veida neģimeni šoreiz stāsts.

Lai gan kas zina..varbūt reizēm vecāku savstarpējā dinamika ir tik smaga, ka bērnunamā gandrīz vai labāk..neizslēdzu tādus gadījumus, lai arī ceru, ka tādu nav daudz.

Man šķiet, ka bērniem svarīgāk par “vecākiem, kas ir kopā”, ir “vecāki, kuriem ir labas savstarpējās attiecības un attiecības ar bērniem”. Ja šos abus veidu vecākus var apvienot – Super! Ļoti labi! Veiksmi visā turpmākajā!

Bet ja nevar, tad jāskatās..jāskatās, kā Ir, kā Būt..kā labāk.

Arī plaša tēma ne dažām rindkopām.

Labi Šķirties

Man šķiet, ka mums ir izdevies Labi Šķirties! Tā, ka neviens iesaistītais nav palicis lieki traumēts..drīzāk pat ir otrādi – esam vairāk atbrīvoti, dziedināti un vairāk “savā vietā”.

Mums ir labas, draudzīgas attiecības bez liekas drāmas, kas vairāk vai mazāk grozās ap mūsu bērniem. Mums nav nekādu tādu acīmredzamu pretenziju vienam pret otru, nebeidzamu pārmetumu utt. Mūsu individuālās attīstības vektors un virziens ir tik dažāds, kā uzturēt tādu stāvokli, esot kopā kā pārim, būtu teju neiespējami.

Kādu brīdi pēc sprādziena putekļu nosēšanās es pat jutos sievai ļoti pateicīgs, ka ar viņas līdzdalību ir izdevies atbrīvot tik daudzus sistēmiskos un dzimtas slāņus. Tā, ka bērniem būs jau vieglāk veidot attiecības un ģimeni bez lielas daļas uzslāņojumu. Ja vēl kādam – lieliski!

Man arī šķiet, ka šādā konfigurācijā man izdodas būt labākam Tēvam.

Man personīgi tas bija svarīgi un es pie tā pietiekami apzināti pieliku pūles un darbu, pamatā iekšējo. Esmu iemācījies, kā visādus negludumus nolīdzināt, nepaslaukot tos zem tepiķa, bet tā pa īstam atrisinot pēc iespējas tuvāk saknei.

Savā ziņā tā bija kā tāda olas izšķilšanās, kas atbrīvoja lielu daudzumu resursu, kas bija zem pēļiem sastūķēti..pagātnes sāpes, pārdzīvojumi, aizvainojumi utt.

Vai tāda ola var izšķilties arī bez reālas fiziskas šķiršanās? Noteikti! Bet reizēm tā var un reizēm nevar. Jāskatās.

Joprojām izpeld laiku pa laikam visādas lietas, kas prasa kādu atrisinājumu.

Lai arī esam šķīrušies kā pāris, mēs esam vecāki diviem burvīgiem bērniem un tādi mēs būsim vienmēr, tas mūs savienos vienmēr tā vai citādi. Un tas aktivizē šad tad visādus ēnas materiālus. Un bieži šķiet, ka ar tiem tikt galā ir vieglāk, neesot kopā kā pārim. Jo starp mums ir vairāk brīvas telpas, kā dēļ katram ir vairāk savas telpas un vietas tikt ar sevi galā bez tuvu esoša spiediena no otra.

Bet domāju, ka arī tas ir individuāli..ir pāri, kam ir tā..ir pāri, kam ir svarīgi būt tuvu viens otram. Ir visādi. Ir tieši Tā, kā Ir.

Nāk prātā kaut kas par to, ka ir noderīgi sevi regulāri pārradīt, ļaut atmirt vecajam, sevi izsmēlušajam. Piedzīvot ikdienā tādas mazas nāvītes. Tā, lai nesakrājas tāda viena liela nāvīte, no kuras dzīvam neizkāpt. Neizbēgami reizēm būs kādas lielākas pārmaiņas, kas prasa vairāk. Bet kaut kā mums par šo vispār tā ļoti nerunā un nav tādas vispārējās izpratnes par to. It kā jau pat daļēji saprotam, ka nu jā, varbūt vajadzētu, bet ar realizāciju praksē ir kā ir..bet es jau nezinu, visus..varbūt patiesībā ir ok, es to vienkārši neredzu savā apkārtnē tik daudz, cik gribētu.

Varbūt tad būtu mazāk tādu smagu šķiršanos. Un varbūt biežāk nemaz nebūtu jāšķiras.

Jo man šķiet, ka laulības šķiršana ir kā līdzeklis tad, kad ir kaut kādas iekšējas (vai ārējas?) nepiepildītas vajadzības, kas kādu iemeslu dēļ, esot kopā, nespēj realizēties. Reizēm to var piepildīt tikai, esot vienam. Reizēm nē.

Šķirties, lai spētu būt Kopā. Reizēm tā. Jo Kopā būt ir vieglāk cilvēkiem, kas spēj būt arī vieni, kas spēj būt patstāvīgi un pašpietiekami.

Godināt to, kā Ir

Nesen man vienā rītā klusītiņām atnāca frāze – Godināt to, kā Ir!

Tas ir tik bezgala svarīgi – tas, kā Ir! Tieši Tagad! Tas, kā Ir, ir sākumpunkts jebkam, jebkurām izmaiņām un pārmaiņām. Jā, visu var labāk, efektīvāk un superīgāk, bet tieši šajā mirklī ir tieši tā, kā Ir! Lai arī jau nākamajā mirklī var būt citādāk.

Atklātība par to, kā Ir, palīdz. Pirmkārt un galvenokārt pašam pret sevi! Ja vēl kādam var to izteikt – pavisam labi!

Rezumē

Paldies Ilzei, ka viņa ir šo “Labi Šķirties” tēmu tik “augstu” pacēlusi!

Kaut kādu iemeslu dēļ man tas šķiet ļoti svarīgi.

Novēlu visiem labus risinājumus! 

Kā jau te “Labi Šķirties” projektā šur tur figurē vārdi, ka stāsts ne par to, ka šķirties ir labi! Bet, ja tomēr šķirties, tad labi!

Šķiršanās var būt Resurss! Šķiršanās var būt Iniciācija! Ieiešana Jaunajā!

Un atkal jau – tas NEnozīmē, ka visiem Vajag Šķirties!

Bet ja tomēr tas notiek, tad lai ir zināms, ka ir iespējams no tā izpeldēt un izpeldēt labi!

Man šķiet, ka mēs nevaram viens otram tā baigi mācīt, kā pareizi dzīvot…man šķiet, ka nav tāda viena Pareizi. Pat vienam cilvēkam dažādos laikos Pareizi var būt kaut kas diametrāli pretējs. Kādam jāšķiras, kādam citam tieši otrādi – jādara viss, lai nešķirtos.

Un tikai katrs pats tā pa īstam zina, kā viņam iekšēji ir. Pat vistuvākais cilvēks vai krutākais ekstrasenss nevar par visiem 100% zināt, just un saprast, kā tev iekšā ir. Daudz ko var, bet tā pavisam līdz galam nē. Tāpēc katrs ir pirmkārt pats sevis priekšā atbildīgs par sevi un savām izvēlēm.

Bet mēs varam stāstīt katrs savu Stāstu!

Man bija tā..varbūt Tev kas no tā noder! Priecājos, ja tā!

Veiksmi!